2008-Guerilla-Open-Access-M.../manifesto-lv.txt

67 lines
3.9 KiB
Plaintext

Partizānu brīvpieejas manifests
Informācija ir vara. Un kā tas mēdz notikt ar varu, ir cilvēki, kuri vēlas to
varu paturēt tikai sev. Viss pasaules zinātnes un kultūras mantojums, kas
gadsimtu gaitā publicēts grāmatās un žurnālos, tiek aizvien straujāk
digitalizēts un aizslēgts; to dara nedaudzas privātas korporācijas. Vēlaties
izlasīt rakstus par populārākajiem zinātnes sasniegumiem? Jums būs jānosūta
milzīgas naudas summas izdevējiem, piemēram, Reed Elsevier.
Ir arī cilvēki, kuri cīnās, lai to mainītu. Brīvpieejas kustība pašaizliedzīgi
cīnās par to, lai zinātnieki nevis parakstītu autortiesību līgumus, bet tā vietā
nodrošinātu savu darbu publicēšanu Internetā ar tādiem noteikumiem, kas ļautu
ikvienam tiem piekļūt. Bet pat vislabvēlīgākajā gadījumā šo cilvēku paveiktais
attieksies tikai uz nākotnes publikācijām. Viss, kas ir publicēts līdz šim, būs
zudis.
Tā ir pārāk augsta cena. Piespiest akadēmiķus maksāt naudu par savu kolēģu
darbu lasīšanu? Ieskenēt veselas bibliotēkas un ļaut tās lasīt tikai "čomiem"
no Google? Nodrošināt piekļuvi zinātniskiem rakstiem tikai tiem, kas studē
elitārās attīstīto valstu universitātēs, bet ne bērniem Dienvidu jaunattīstības
valstīs? Tas ir šaušalīgi un nepieņemami.
"Es tam piekrītu", daudzi saka, "Bet ko mēs varam darīt?" Uzņēmumiem pieder
autortiesības, tie pelna milzīgu naudu, pieprasot samaksu par tiesībām piekļūt
informācijai, un tas ir pilnībā likumīgi. Mēs neko nevaram darīt, lai viņus
apturētu." Taču kaut ko mēs tomēr varam, kaut ko, kas jau tiek darīts: mēs varam
pretoties.
Cilvēki, kam ir pieeja šiem resursiem - studenti, bibliotekāri, zinātnieki -
jums ir tikušas piešķirtas īpašas privilēģijas. Jums ir iespēja baudīt mielastu
šai zināšanu banketā, kurā pārējā pasaule nav ielūgta. Taču nevajag - vai,
nudien, jums nav morālu tiesību paturēt šo privilēģiju tikai sev. Jūsu pienākums
ir dalīties šais zināšanās. Un jūs to darāt: daloties ar parolēm ar saviem
kolēģiem un aizpildot lejupielādes pieprasījumus saviem draugiem.
Savukārt, tie, kas ir izslēgti no aprites, nepaliek vienaldzīgi bezdarbībā. Jūs
ieskatāties pa spraugām un kāpjat pāri žogiem, atbrīvojot informāciju, ko ir
ieslodzījuši izdevēji, un daloties ar saviem draugiem.
Visas šīs darbības notiek tumsā, tās ir apslēptas pagrīdē. Tās dēvē par zagšanu
vai pirātismu, it kā dalīšanās ar zināšanu bagātību būtu morāli līdzvērtīga kuģa
izlaupīšanai un tā komandas noslepkavošanai. Taču dalīšanās nav amorāla - tā
ir morālais imperatīvs. Tikai tie, kurus alkatība ir padarījusi aklus, varētu
atteikt kopiju draugam.
Protams, alkatība ir laupījusi acu gaismu lielajām korporācijām. Tādu rīcību
pieprasa likumi, saskaņā ar kuriem tās darbojas. To akcionāri dumpotos, ja
notiktu kā citādi. Un korporācijām pārdevušies politiķi tās atbalsta, pieņemot
likumus, kas piešķir tām ekskluzīvas tiesības izlemt, kurš drīkst kopēt.
Sekošana netaisnīgiem likumiem nevairo taisnīgumu. Ir laiks iznākt gaismā un,
sekojot plaši zināmajai pilsoniskās pretošanās tradīcijai, paust savu pretestību
šai privātajai publiskās kultūras zādzībai.
Mums ir jāņem informācija, lai kur tā tiktu glabāta, jākopē un jādalās ar citiem
plašajā pasaulē. Mums ir jāarhivē informācija, uz ko neattiecas autortiesības.
Mums ir jāpērk slepenās datu bāzes un jāizvieto tās vispasaules tīmeklī. Mums
ir jālejupielādē zinātniskie izdevumi un jāaugšupielādē tos failu apmaiņas
tīklos. Mums ir jācīnās par partizānu brīvpieeju.
Mūsu ir pietiekami daudz, lai mēs spētu ne vien nosūtīt spēcīgu ziņu par
pretošanos zināšanu privatizācijai. Mēs padarīsim to par pagātni. Vai tu mums
pievienosies?
Ārons Švarcs
2008. gada jūlijs, Eremo, Itālija