Partizānu brīvpieejas manifests Informācija ir vara. Un kā tas mēdz notikt ar varu, ir cilvēki, kuri vēlas to varu paturēt tikai sev. Viss pasaules zinātnes un kultūras mantojums, kas gadsimtu gaitā publicēts grāmatās un žurnālos, tiek aizvien straujāk digitalizēts un aizslēgts; to dara nedaudzas privātas korporācijas. Vēlaties izlasīt rakstus par populārākajiem zinātnes sasniegumiem? Jums būs jānosūta milzīgas naudas summas izdevējiem, piemēram, Reed Elsevier. Ir arī cilvēki, kuri cīnās, lai to mainītu. Brīvpieejas kustība pašaizliedzīgi cīnās par to, lai zinātnieki nevis parakstītu autortiesību līgumus, bet tā vietā nodrošinātu savu darbu publicēšanu Internetā ar tādiem noteikumiem, kas ļautu ikvienam tiem piekļūt. Bet pat vislabvēlīgākajā gadījumā šo cilvēku paveiktais attieksies tikai uz nākotnes publikācijām. Viss, kas ir publicēts līdz šim, būs zudis. Tā ir pārāk augsta cena. Piespiest akadēmiķus maksāt naudu par savu kolēģu darbu lasīšanu? Ieskenēt veselas bibliotēkas un ļaut tās lasīt tikai "čomiem" no Google? Nodrošināt piekļuvi zinātniskiem rakstiem tikai tiem, kas studē elitārās attīstīto valstu universitātēs, bet ne bērniem Dienvidu jaunattīstības valstīs? Tas ir šaušalīgi un nepieņemami. "Es tam piekrītu", daudzi saka, "Bet ko mēs varam darīt?" Uzņēmumiem pieder autortiesības, tie pelna milzīgu naudu, pieprasot samaksu par tiesībām piekļūt informācijai, un tas ir pilnībā likumīgi. Mēs neko nevaram darīt, lai viņus apturētu." Taču kaut ko mēs tomēr varam, kaut ko, kas jau tiek darīts: mēs varam pretoties. Cilvēki, kam ir pieeja šiem resursiem - studenti, bibliotekāri, zinātnieki - jums ir tikušas piešķirtas īpašas privilēģijas. Jums ir iespēja baudīt mielastu šai zināšanu banketā, kurā pārējā pasaule nav ielūgta. Taču nevajag - vai, nudien, jums nav morālu tiesību paturēt šo privilēģiju tikai sev. Jūsu pienākums ir dalīties šais zināšanās. Un jūs to darāt: daloties ar parolēm ar saviem kolēģiem un aizpildot lejupielādes pieprasījumus saviem draugiem. Savukārt, tie, kas ir izslēgti no aprites, nepaliek vienaldzīgi bezdarbībā. Jūs ieskatāties pa spraugām un kāpjat pāri žogiem, atbrīvojot informāciju, ko ir ieslodzījuši izdevēji, un daloties ar saviem draugiem. Visas šīs darbības notiek tumsā, tās ir apslēptas pagrīdē. Tās dēvē par zagšanu vai pirātismu, it kā dalīšanās ar zināšanu bagātību būtu morāli līdzvērtīga kuģa izlaupīšanai un tā komandas noslepkavošanai. Taču dalīšanās nav amorāla - tā ir morālais imperatīvs. Tikai tie, kurus alkatība ir padarījusi aklus, varētu atteikt kopiju draugam. Protams, alkatība ir laupījusi acu gaismu lielajām korporācijām. Tādu rīcību pieprasa likumi, saskaņā ar kuriem tās darbojas. To akcionāri dumpotos, ja notiktu kā citādi. Un korporācijām pārdevušies politiķi tās atbalsta, pieņemot likumus, kas piešķir tām ekskluzīvas tiesības izlemt, kurš drīkst kopēt. Sekošana netaisnīgiem likumiem nevairo taisnīgumu. Ir laiks iznākt gaismā un, sekojot plaši zināmajai pilsoniskās pretošanās tradīcijai, paust savu pretestību šai privātajai publiskās kultūras zādzībai. Mums ir jāņem informācija, lai kur tā tiktu glabāta, jākopē un jādalās ar citiem plašajā pasaulē. Mums ir jāarhivē informācija, uz ko neattiecas autortiesības. Mums ir jāpērk slepenās datu bāzes un jāizvieto tās vispasaules tīmeklī. Mums ir jālejupielādē zinātniskie izdevumi un jāaugšupielādē tos failu apmaiņas tīklos. Mums ir jācīnās par partizānu brīvpieeju. Mūsu ir pietiekami daudz, lai mēs spētu ne vien nosūtīt spēcīgu ziņu par pretošanos zināšanu privatizācijai. Mēs padarīsim to par pagātni. Vai tu mums pievienosies? Ārons Švarcs 2008. gada jūlijs, Eremo, Itālija